coniuratus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of coniūrō.

Pronunciation

Participle

coniūrātus (feminine coniūrāta, neuter coniūrātum); first/second-declension participle

  1. conspired

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative coniūrātus coniūrāta coniūrātum coniūrātī coniūrātae coniūrāta
genitive coniūrātī coniūrātae coniūrātī coniūrātōrum coniūrātārum coniūrātōrum
dative coniūrātō coniūrātae coniūrātō coniūrātīs
accusative coniūrātum coniūrātam coniūrātum coniūrātōs coniūrātās coniūrāta
ablative coniūrātō coniūrātā coniūrātō coniūrātīs
vocative coniūrāte coniūrāta coniūrātum coniūrātī coniūrātae coniūrāta

Noun

coniūrātus m (genitive coniūrātī); second declension

  1. (chiefly in the plural) conspirator, plotter
    Synonym: sodālis

Declension

Second-declension noun.

singular plural
nominative coniūrātus coniūrātī
genitive coniūrātī coniūrātōrum
dative coniūrātō coniūrātīs
accusative coniūrātum coniūrātōs
ablative coniūrātō coniūrātīs
vocative coniūrāte coniūrātī

Descendants

  • Italian: congiurato

References

  • “coniuratus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.